Ferdinands Ketlers
| Ferdinands Ketlers Ferdinand Kettler | |
|---|---|
 portrets no Bauskas pils muzeja | |
| Kurzemes hercogs | |
|
Amatā 1730. gadā — 1737. gada 4. maijā | |
| Priekštecis | Frīdrihs Vilhelms Ketlers/Anna Ivanovna |
| Pēctecis | Ernsts Johans Bīrons |
|
| |
| Dzimšanas dati |
1655. gada 1. novembrī Jelgava, .svg){kind=small} Kurzemes un Zemgales hercogiste (mūsdienās  Latvija) |
| Dzīves vieta | Jelgava, Danciga |
| Miršanas dati |
1737. gada 4. maijā (71 gada vecumā) Danciga (mūsdienās Gdaņska  Polija) |
| Apglabāts |
Jelgavas pils hercogu kapenes, Jelgava, Latvija |
| Dinastija | Ketleri |
| Tēvs | Jēkabs Ketlers |
| Māte | Luīze Šarlote no Brandenburgas |
| Dzīvesbiedrs(-e) | Johanna Magdalēna no Saksijas-Veisenfelsas |
| Reliģija | luterticība |
Ferdinands Ketlers (dzimis 1655, miris 1737. gada 4. maijs) bija pēdējais Ketleru nama pārstāvis, kas ar pārtraukumiem no 1711. gada 21. janvāra līdz 1737. gada 4. maijam kā aizbildnis no Dancigas pārvaldīja Kurzemes un Zemgales hercogisti. Viņš bija hercoga Jēkaba dēls un visu mūžu cīnījās par savām tiesībām uz hercoga troni.
Dzīvesgājums
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Ferdinands Ketlers dzimis 1655. gada 1. novembrī Jelgavas pilī hercoga Jēkaba un viņa sievas Brandenburgas princeses Luīzes Šarlotes ģimenē. Otrā Ziemeļu kara laikā kopā ar ģimeni no 1658. līdz 1660. gadam atradās zviedru gūstā. Pēc tēva nāves 1682. gadā par hercogu kļuva viņa vecākais brālis Frīdrihs Kazimirs, bet Ferdinands dienēja Polijas armijā, kur piedalījās karagājienos pret turkiem un izpelnījās ģenerālleitnanta pakāpi, tomēr viņu raksturoja kā iedomīgu un ķildīgu.[1] Ferdinands esot nokļuvis karaļa Jana III Sobeska nežēlastībā, kas turējis viņu aizdomās par romantiskām attiecībām ar savu sievu. Kad 1698. gadā hercogs Frīdrihs Kazimirs mira, Ferdinands kopā ar hercoga atraitni kļuva par viņa mazgadīgā dēla Frīdriha Vilhelma aizbildni Jelgavā, kas lielā mērā noteica neveiksmīgo hercogistes iejaukšanos sekojošajā karā.
Lielā Ziemeļu kara sākumā 1700. gadā Ferdinands Ketlers piedalījās karadarbībā pret zviedriem pie Rīgas, bet pēc zaudētās Daugavas kaujas aizbēga uz Dancigu, kur pavadīja visu tālāko mūžu. Kurzemes landtāgs zviedru okupētajā hercogistē atteicās viņu atzīt par Kurzemes hercogu. Pēc hercoga atraitnes otrreizējām laulībām 1703. gadā Ferdinands Ketlers līdz 1709. gadam palika kā vienīgais mazgadīgā Frīdriha Vilhelma aizbildnis.
Pēc Frīdriha Vilhelma laulībām ar Krievijas princesi Annu un pāragrās nāves 1711. gadā Ferdinands Ketlers palika vienīgais hercoga troņa pretendents no Ketleru dzimtas, tomēr viņš vilcinājās atgriezties kara izpostītajā un Lielā mēra pārņemtajā dzimtenē. Viņa vietā Jelgavā kā reģente valdīja hercoga atraitne Anna, uz troni pretendēja arī kņazs Aleksandrs Meņšikovs, bet 1725. - 1729. gadā Kurzemes landtāga par hercogu ievēlētais Polijas karaļa Augusta II Stiprā dēls Saksijas Morics.[2]
1730. gadā 75 gadus vecais Ferdinands Ketlers salaulājās ar 22 gadīgo Saksijas-Veisenfelsas princesi Johannu Magdalēnu (Johanna Magdalena von Sachsen-Weißenfels). Tajā pašā gadā Kurzemes hercogiene atraitne Anna Ivanovna kļuva par Krievijas ķeizarieni un Kurzemes landtāgs Ferdinandu beidzot atzina par Kurzemes hercogu. Tomēr hercogistē viņš, neraugoties uz savu titulu, vairs neatgriezās.[1]
Pēc kļūšanas par Polijas karali Augusts III 1734. un atkārtoti 1736. gadā slepeni piedāvāja izkārtot Kurzemes troni ļoti ietekmīgajam ķeizarienes Annas favorītam Ernstam Johanam Bīronam.
Pēdējais Ketleru dzimtas Kurzemes hercogs Ferdinands mira Dancigā bez pēcnācējiem 1737. gada 4. maijā un tā paša gada 22. jūnijā Ernsts Johans Bīrons Kurzemes landtāgā tika ievēlēts par Kurzemes hercogu, izbeidzot Ketleru dinastijas valdīšanu. 8. jūlijā Varšavas Seims apstiprina vēlēšanu rezultātus, bet 13. jūlijā Polijas karalis parakstīja pagaidu diplomu un mandātu pārvaldīt hercogisti no Pēterburgas.
-
Ferdinands Ketlers (no P. Ārends. Kurzemes Hercogu Kapene. Rīga, 1940.) -
Saruna starp Wirtembergas hercogu Kārli Aleksandru un Kurzemes hercogu Ferdinandu (pa kreisi)
Valdnieka tituls
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Kādu 1733. gada dokumentu Ferdinands Ketlers parakstīja ar titulu: "No Dieva žēlastības mēs, Ferdinands, Kurzemes un Zemgales hercogs Livonijā" (vāciski: Von Gottes Gnaden Wir Ferdinand, in Liefland, zu Curland und Semgallen Herzog).[3]
Atsauces
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]- ↑ 1,0 1,1 Kurzemes-Zemgales hercogistes 7 brīnumi. Jumava, Rīga. 9. lpp. ISBN 978-9984-38-523-5.
- ↑ Saksijas Morica centieni pēc Kurzemes hercoga troņa 1726.–1727. gadā Arhivēts 2020. gada 26. septembrī, Wayback Machine vietnē. Kurzemes un Zemgales hercogistes enciklopēdija
- ↑ Kurzemes un Zemgales valdnieku tituli
Ketleru dzimtas valdnieks 
| ||||
|---|---|---|---|---|
| Politiskie un sabiedriskie amati un pozīcijas | ||||
| Priekštecis: Frīdrihs Vilhelms Ketlers |
Kurzemes hercogs (valdīja kā reģents kopā ar Annu Ivanovnu) 1711. gada 21. janvāris - 1726. gads |
Pēctecis: Saksijas Morics | ||
| Priekštecis: Anna Ivanovna (reģente) |
Kurzemes hercogs 1730. gads - 1737. gada 4. maijs |
Pēctecis: Ernsts Johans Bīrons | ||
|